Sveiciens visiem mazo un lielo patversmes mīluļu draugiem.

Sveiciens visiem mazo un lielo patversmes mīluļu draugiem.

Sākoties skolēnu brīvlaikam atsākam patversmes mīluļu apciemojuma dienas! Gaidīsim visus interesentus kā ierasts trešdienās plkst. 16.00!

Lūgums dzīvnieciņiem nenest segas un spilvenus, šobrīd mums segas ir pietiekami. Tiklīdz mums būs nepieciešamība pēc segām un spilveniem, mēs jums paziņosim.

Cienīsim mūsu darbinieku un dzīvnieciņu laiku, un ieradīsimies precīzi 16.00.

Gaidīts ikviens, kurš vēlas satikt un samīļot mūsu patversmes mīluļus!

Publikācija laikrakstā “Saldus Zeme” 2016.gada 5.februārī.

2923a709f10ca6aba96bedf7d9196ba2

                  DZĪVNIEKU PATVERSME IR PAR SUŅU APZĪMĒŠANU AR MIKROSHĒMU

Autors: Silva Kleinberga

“Strādājam gandrīz deviņus gadus, un katru gadu pie mums nonāk arvien vairāk dzīvnieku,” saka Saldus dzīvnieku patversmes īpašniece un veterinārārste Laila Rupeika, kad jautāju, kāds bijis aizvadītais gads.

Pagājušajā gadā uz patversmi atvesti 206 suņi, atdots 151, un 430 kaķu, atdoti 238.

Mājvieta – pēc rakstura

“Pagājušogad bija īpaši daudz kaķu. Ne tikai pamestu un citādu iemeslu dēļ patversmē nonākušu, bet izķērām arī klaiņojošus kaķus visur, kur vien iedzīvotāji lūdza vai sūdzējās,” turpina L. Rupeika. “Veiksmīgi atrisinājās jautājums ar tā saucamajiem Marijas tantes suņiem. Izņēmām visus, kas bija piesieti. Noķērām daudzus, kas klīda tuvumā pa mežu, tajā skaitā trīs kucītes ar kucēniem. Nesen savācām vēl vienu kucīti, kam piedzima seši kucēni.

Katru gadu cenšamies uzlabot suņu un kaķu turēšanas apstākļus. Iegādājāmies četrus nerūsējoša tērauda voljērus ar jumtu. Pētām suņu turēšanas apstākļus un mēģinām atrast dzīvniekam labākos. Ir suņi, kam patīk voljēros bez jumta, kur visu var labi redzēt. Tajos tie jūtas brīvāk. Bet ir biklāki suņi, tiem patīk jaunie voljēri ar jumtu, kur var justies droši savā slēgtā teritorijā. Ir ļoti interesanti pētīt dzīvnieku raksturu, un jaunajiem saimniekiem varam ieteikt konkrētajam sunim vislabākos turēšanas apstākļus. Izremontējām arī virtuvi, kur dzīvniekiem tiek gatavota barība, un patversmes iekšējos voljērus. Tagad tie ir dzīvniekus netraumējoši un nerada psiholoģiskus pārdzīvojumus. No metāla gatavotos iekšējos voljērus pārņēmām, kad sākām strādāt patversmē. Suņi uztraukumā skrāpējās gar metāla durvīm un dažkārt sevi savainoja, arī satraucās no trokšņa, kas radās skrāpējoties un lecot durvīs. Tagad voljēri ir izflīzēti, bet metāla durvju vietā ieliktas stiklotas lodžiju durvis. Tajās nevar ieķerties ar nagiem, nav trokšņa, dzīvnieks visu redz un vairs tā nesatraucas.”

Būtu varējusi vismaz atvadīties

L. Rupeika par lielu ieguvumu uzskata prasību suņus obligāti apzīmēt ar mikroshēmu jeb čipot. 2011. gadā pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos par mājas dzīvnieku reģistrēšanas kārtību šī prasība spēkā stājas no šī gada 1.jūlija. “No pagājušā gada 1. Jūlija visus suņus, kas tiek ņemti no patversmes, atdodam tikai čipotus.

Mikroshēma, kas vajadzīga gan pilsētā, gan laukos dzīvojošam sunim, cilvēkam liek uzņemties atbildību par suni no pirmās dienas, kad tas ienācis viņa mājā. Un daudzreiz arī palīdz, ja suns pazudis. Pagājušogad pie dzelzceļa sliedēm vilciens bija sabraucis suni, tam bija smagi sadragāts mugurkauls un pakaļkājas. Kad aizbraucām uz notikuma vietu, suns vēl bija dzīvs, kaut ļoti mocījās. Atvedām uz patversmi, pārbaudījām, bet mikroshēmas nebija. Bez saimnieka piekrišanas es sunim neko nedrīkstu darīt. Ielikām informāciju draugos, mājaslapā. Tā kā suns cieta ļoti lielas sāpes, mēs nolēmām to eitanizēt. Saimniece atbrauca tikai vakarā un bija ļoti sarūgtināta. Ja sunim būtu čips, mēs viņu būtu atraduši uzreiz. Ar tādām traumām suni tāpat nebūtu iespējams izglābt, bet saimniece būtu varējusi no sava mīluļa atvadīties.

Pie mums nereti nonāk arī no mājām pamukuši suņi. Ja ir čips, uzreiz sazināmies ar saimnieku. Viņam nav uztraukumu, sunim mazāks stress, ja īsāku laiku pavada patversmē. Saimniekam arī mazāki izdevumi, jo par suņa uzturēšanos patversmē jāmaksā. Gadās, ka suņi tiek nozagti — tīši vai arī netīši. Skaists suns skrien pa ielu, cilvēkam iepatīkas, un viņš to aizved mājās, uzskatīdams par bezsaimnieka. Paiet laiks, un īstie saimnieki suni atrod, bet nevar pierādīt, ka tas ir viņu. Jaunajās mājās suns iedzīvojies un arī pret otriem saimniekiem izturas draudzīgi. Mums bija divas šādas smagas konfliktsituācijas. Ja būtu mikroshēma, tādu nebūtu.

Sūdzamies, ka mums ir klaiņojoši dzīvnieki, saimnieki tos izmet uz ielas, šī joma nav sakārtota. Tikko valstī grib ieviest kārtību, uzreiz meklējam argumentus, kādēļ nedarīt. Jā, par čipu ir jāmaksā, bet jau vairākus gadus tika runāts, ka tas būs obligāts. Varēja sakrāt naudu, tā nav tik liela un ir vienreizējs maksājums. Esmu dzirdējusi sakām — ko tagad darīs lauku tantiņa, kam ir pieci suņi. Ja tantei ir pieci suņi, viņai jāgādā, lai tie tiktu čipoti. Vislabāk var mācīt ar savu piemēru. Visi mūsu ģimenes suņi ir čipoti. Es arī suņu saimniekiem stāstu, kāpēc tas jādara, ka tas nav vajadzīgs noteikumu dēļ, bet gan paša un suņa dēļ. Man prieks, ka cilvēki ieklausās.

Veterinārārstam ir liels darbs un atbildība, lai suņa īpašniekam ieskaidrotu, ka mikroshēma ir vajadzīga. Mums ir arī mikroshēmas nolasītājs. Kad saimnieks ved suni vakcinēt, vienmēr pārbaudu un salīdzinu čipa numuru ar dzīvnieka identitātes pasi. Reiz atnāca potēt suni, tā čips neatbilda pasei. Atklājās, ka pases bija sajauktas kādā izstādē. Bija vēl kāds gadījums. Kucēnam, ko saimnieks iegādājās, jau tika iedota cita pase. Arī to konstatēju, kad sunīti atveda potēt, un saimnieks bija priecīgs, ka varēs klubā pasi samainīt. Es vienmēr pārbaudu, vai atvestais dzīvnieks ir tas, kas norādīts pasē, un vai suni atveduši īstie saimnieki.

Esam gatavi, ka pēc 1. Jūlija patversmē varētu pieaugt šķietami pamestu vai klaiņojošu suņu skaits, jo tie, kas savu suni pat nedomā čipot, centīsies no tā atbrīvoties. Tam ir arī pozitīvā puse, jo suņi, kas saimniekam arī līdz šim neko nav nozīmējuši, nonāks patversmē un tiem tiks sameklēti atbildīgi saimnieki. Manuprāt, pēc pieciem līdz septiņiem gadiem, maksimums, desmit, vai nu suņiem būs mikroshēmas, vai arī cilvēki, kas negrib uzņemties atbildību, suni neiegādāsies.”

 

Publikācija laikrakstā “Saldus Zeme” 2015.gada 18.augusts.

SZ_logo_09_BW_png

patversme2221

 

Laukumā mācās suņi un to saimnieki

Autors: SILVA KLEINBERGA

Ir labi, ka Saldū izveidots suņu pastaigu un treniņu laukums, tā saka visi, kam par šo tēmu jautāju.

Divreiz nedēļā uz Saldu brauc Skrundas suņu skolas vadītāja Ruta Samsonova un māca suņus un to saimniekus. Nodarbības notiek biedrības Saldus Dzīvnieku patversme izveidotā suņu pastaigu un treniņu laukumā, kas pastāv otro gadu.

“Gribētos, lai iedzīvotāji laukumu izmantotu vairāk,” saka Ruta. “Taču prieks, ka uz nodarbībām šogad nāk vairāk saldenieku. Tas labi, ka cilvēki sapratuši — vismaz elementārās komandas, uz ko balstās suņa un saimnieka savstarpējās attiecības, sunim ir jāiemāca. Laukumā ir iespēja saimniekam netraucēti padarboties ar suni, kaut ko tam iemācīt. Saimnieks arī iepazīstas ar citu suņu saimniekiem. Slēgtā laukumā dzīvnieku droši var laist vaļā, ļaut tam brīvi izskrieties. Ja grib, var sunim pamest bumbiņas, parotaļāties. Mēs arī visu laiku nesēžam mājās, kādreiz aizbraucam ekskursijā. Sunim šī ir sava veida ekskursija.”

Suņu skolā Ruta māca tikai kucēnus, pieaugušu suni apmācīt grūti, tam jau izveidojies raksturs. “Jo agrāk ved, jo labāk,” saka suņu skoliņas vadītāja. “Suns izaug ļoti ātri. Cilvēkiem saku — līdz gadam viņi iegulda sunī, pēc tam šis ieguldījums nāks atpakaļ.”

“Esmu dzirdējusi suņu saimnieku sakām — kam viņam suņu skolu, ja suns mājās tāpat klausa,” turpina Saldus dzīvnieku patversmes īpašniece un veterinārārste Laila Rupeika. “Savā teritorijā varbūt tā arī ir, jo nav nekādu ārēju kairinātāju. Bet svarīgi ir, lai dzīvnieks klausa uz ielas, jebkurā sabiedriskā vietā. Ārēji kairinātāji novērš dzīvnieka uzmanību, un parasti uzvar instinkti. Trenēšanās laukumam garām brauc mašīnas, staigā cilvēki, netālu rej patversmes suņi — suns pierod pie dažādiem trokšņiem un iemācās klausīt saimnieku arī tādā vidē.

Pastaigu laukumā satiekas vairāki suņi. Uzreiz var redzēt, ka dzīvnieki, kam bijuši kontakti ar savas sugas pārstāvjiem, ir mierīgāki. Suns, kas dzīvo tikai savā mājā, ir nervozāks, ātrāk uztraucas, bailīgāks. Vai tieši otrādi — tam ir baiļu agresija.

Ja suns nav mācīts, grūti ir arī veterinārārstam. Saimnieks ieved suni un saka: “Dakterīt, es nezinu, kā tiksim galā, tas neļauj sev ķerties klāt.” Tā ir labākajā gadījumā. Sliktākajā saimnieks atstāj ārstu divatā ar suni. Kad ienāk apmācīts suns, saimnieks tikai dod komandas, un suns apsēžas, ļauj sevi izmeklēt, pat apskatīt zobus.”

Daļa suņu saimnieku uzskata — ja suns iet uz suņu skolu, tad tiek gatavots sacensībām. “Suni skolā nemāca, lai tas piedalītos sacensībās,” strikti nosaka Ruta. “Muļķīgs ir uzskats, ka pārvarēt šķēršļus suni māca tādēļ, lai tas sportotu. Šķēršļi iemāca saimniekam kontrolēt suni, dod iespēju dzīvniekam pilnībā izkustēties un pie reizes abu starpā nostiprinās kontakts un uzticība. Lai suns ar saimnieku sportotu, jāpanāk suņa augstākā paklausības pakāpe. Līdz tam nonāk labi ja pieci procenti no visiem, kas mācījušies daudzus gadus. Tik augstu līmeni sasniegt nav obligāti, pietiek, ka iemāca pamatkomandas un pacietību. Bet arī saimniekam pašam jāiemācās pacietība, ja vēlas labu rezultātu.”

Trešdienas vakarā suņu skolas nodarbībās suņu treniņu laukumā pirmo pamanu smalka auguma meiteni ar lielu suni. Par brīnumu, tas klausa meitenes pavēlēm — lec pāri šķēršļiem, lien tiem pa apakšu. Kad pieeju abiem klāt, Robijs ir mierīgs un draudzīgs. “Sēdi,” saka Patrīcija, kad sāku ar viņu runāt, un suns rātni nosēž visu sarunas laiku.

“Man pirmo reizi ir suns,” saka Patrīcija. Robiju vārda dienā uzdāvināja vecāki, un tētis uzreiz licis pieteikties suņu skolā. “Nākam te kādu pusgadu, un progress ir jūtams. Ja nebūtu nākusi, domāju, ka Robijs nebūtu tik paklausīgs, jo ir ar raksturu. Suns man ļoti patīk. Labi, ka ir laukums, kam apkārt sēta, kur to var droši mācīt,” saka uzņēmīgā meitene, kuru slavē arī suņu skoliņas vadītāja.

Turpat visu uzmanīgi vēro meitenes mamma Inese, kas abus atvedusi uz nodarbībām. “Sunim ir jābūt mācītam, un mums ieteica Rutu. Viņa ir ļoti laba skolotāja. Prieks par Patrīciju, ka nav padevusies,” gandarīta Inese. “Pirms suņa meitai bija jūras cūciņa, mazie dzīvnieciņi, un viņa pierādīja, ka var par tiem uzņemties atbildību. Jūras cūkai būri nekad netīrīju, to darīja Patrīcija, arī rūpējās, lai dzīvnieciņš būtu pabarots. Meita jau sen vēlējās suni. Kad jūras cūciņa nomira, ar vīru nolēmām uzdāvināt suni. Robijs ir mūsu visu mīlulis.

Uzskatu, ka nedrīkst bērnam pie pirmās iegribas dāvināt suni. Bērnam vispirms jāpierāda, ka var uzņemties atbildību. Ar vīru redzējām, ka Patrīcija to prot ilgstoši, nevis tikai periodiski, tikai tāpēc viņa saņēma ilgi gaidīto suni.

Laukums ir super. Liels paldies Lailai un Dzintaram [Rupeikiem], kas par to padomājuši, un Rutai [Samsonovai], ka piekritusi braukt uz Saldu un mācīt. Noteikti iesaku arī citiem, kam ir suņi, to izmantot. Mēs ģimenē tagad visi zinām, ko drīkstam un nedrīkstam atļauties ar Robiju.”

Septiņus mēnešus jauno Soro, paliela auguma suni, uz skoliņu ved Raivo. “Tikai pozitīvi vērtēju, ka Saldū ir šāds laukums,” viņš saka. “Šis mums ir otrais suns, ar pirmo uz skoliņu nāca sieva. Nāku tāpēc, lai suns klausītu un mums pašiem būtu vieglāk. Ir grūti, bet noderīgi.”

Kopā ar citiem nodarbībās piedalās Jānis. Viņam gan mēdz mainīties apmācāmie. Jānis strādā patversmē, ir pirmais, kas suņus tajā sagaida, katru dienu ar tiem ir kopā un dod drošības izjūtu. Viņam skoliņā bijuši jau četri audzēkņi. Trīs, tikko sāka apmācīt, paņemti. Tagad strādā ar Džimi, apmēram četrus mēnešus vecu kucēnu. Abi ar māsiņu tikuši atstāti lauku ceļa malā. Džimis sākumā līdis tikai uz vēdera, jo bezgala baidījies.

“Pirmajā reizē Džimis arī pa laukumu līda uz vēdera,” mācību sākumu atceras Jānis. “Otrajā jau skraidīja un par visu izrādīja interesi, sāka mācīties staigāt pie pavadas, nākt klāt, kad pasaucu. Trešajā reizē mācījās sēdēt un gulēt, ceturtajā jau saka parādīties pacietība. Interesantas nodarbības.

Ja cilvēki savus suņus būtu veduši uz suņu skolu, pie mums nonāktu daudz mazāk dzīvnieku. Saimnieki no suņiem dažkārt atsakās, jo tie esot nepaklausīgi, ļauni, kož savējiem. Bet tās ir tikai audzināšanas kļūdas. Mums atveda 9 mēnešu vecu skaistu suni, ap kaklu siksna ar dzeloņiem, dzelzs uzpurnī — kožot savējiem. Visticamāk, lai iedzītu paklausību, sunim arī bija sists, jo, kad gāju voljērā grābt lapas, suns, ieraudzījis grābekļa kātu, pēkšņi bija pie sienas un uz vēdera. Man pagāja trīs dienas, kamēr iedraudzējos, pēc tam līda klēpī, laizīja rokas. Gājām uz treniņiem, mācījāmies. Tagad sunim jauni saimnieki.”

MĀCĪBAS TRENIŅU LAUKUMĀ. No kreisās Raivo ar Soro, suņu skolotāja Ruta un Jānis ar Džimi.

ROBIJS NODARBĪBĀ. Suni māca Patrīcija.

FOTO — ULDIS PŪCE

Projektu Suņu pastaigu un treniņu laukuma izveide īsteno biedrība Saldus Dzīvnieku patversme.

Projekts tiek īstenots Vietējās rīcības grupas Saldus rajona attīstības biedrība teritorijā, Leader programmā un ar Eiropas Lauksaimniecības Fonda lauku attīstībai finansiālu atbalstu.

Vēstule no Lorda

Čau, čau, te Lords!

     Vēl nesen es mitinājos pie jums, Saldus dzīvnieku patversmē, biju iekārtojies vienā no voljēriem. Taču kādu dienu pie manis ciemos atbrauca kāds vīrietis un teica, ka man būšot jaunas mājas! Jau tad es biju ļoti priecīgs, jo zināju, ka man tiek dota jauna iespēja! Tagad es dzīvoju Vaiņodē, kopā ar pieciem mīlošiem cilvēkiem, mani šeit ļoti lutina! Man ir liela sēta, daudz lielāka par manu voljēru! Man ļoti patīk, ka caurām dienām es varu skriet, spēlēties ar savu bumbu un atrast sev ērtāko vietiņu, kur nosnausties. Vislabāk man patīk izrakt bedrīti un iegulties tajā, taču ja līst lietus es drīkstu gulēt zem nojumes vai nākt iekšā manu saimnieku miteklī. Arī naktis man vairs nevajag pavadīt būdā, tagad es guļu istabā uz ērtas sedziņas. Cik labi ir siltumā!
Esmu jau iemācījies dažas pavēles- protu sēdēt, ja man parāda gardumiņu, un vienmēr dodos pie saimnieka, kad tas mani sauc. Vēl man bija jāiemācās kāpt augšā pa trepēm. Sākumā es mazliet baidījos, bet nu jau es to protu lieliski!
Visvairāk man patīk doties pastaigās, man teica, ka es ļoti labi protu iet pie pavadiņas.
Es ļoti ceru, ka mani draugi no patversmes atradīs tik pat mīlošus saimniekus, kā es! 🙂

Lords

Lords