Publikācija laikrakstā “Saldus Zeme” 2015.gada 18.augusts.

SZ_logo_09_BW_png

patversme2221

 

Laukumā mācās suņi un to saimnieki

Autors: SILVA KLEINBERGA

Ir labi, ka Saldū izveidots suņu pastaigu un treniņu laukums, tā saka visi, kam par šo tēmu jautāju.

Divreiz nedēļā uz Saldu brauc Skrundas suņu skolas vadītāja Ruta Samsonova un māca suņus un to saimniekus. Nodarbības notiek biedrības Saldus Dzīvnieku patversme izveidotā suņu pastaigu un treniņu laukumā, kas pastāv otro gadu.

“Gribētos, lai iedzīvotāji laukumu izmantotu vairāk,” saka Ruta. “Taču prieks, ka uz nodarbībām šogad nāk vairāk saldenieku. Tas labi, ka cilvēki sapratuši — vismaz elementārās komandas, uz ko balstās suņa un saimnieka savstarpējās attiecības, sunim ir jāiemāca. Laukumā ir iespēja saimniekam netraucēti padarboties ar suni, kaut ko tam iemācīt. Saimnieks arī iepazīstas ar citu suņu saimniekiem. Slēgtā laukumā dzīvnieku droši var laist vaļā, ļaut tam brīvi izskrieties. Ja grib, var sunim pamest bumbiņas, parotaļāties. Mēs arī visu laiku nesēžam mājās, kādreiz aizbraucam ekskursijā. Sunim šī ir sava veida ekskursija.”

Suņu skolā Ruta māca tikai kucēnus, pieaugušu suni apmācīt grūti, tam jau izveidojies raksturs. “Jo agrāk ved, jo labāk,” saka suņu skoliņas vadītāja. “Suns izaug ļoti ātri. Cilvēkiem saku — līdz gadam viņi iegulda sunī, pēc tam šis ieguldījums nāks atpakaļ.”

“Esmu dzirdējusi suņu saimnieku sakām — kam viņam suņu skolu, ja suns mājās tāpat klausa,” turpina Saldus dzīvnieku patversmes īpašniece un veterinārārste Laila Rupeika. “Savā teritorijā varbūt tā arī ir, jo nav nekādu ārēju kairinātāju. Bet svarīgi ir, lai dzīvnieks klausa uz ielas, jebkurā sabiedriskā vietā. Ārēji kairinātāji novērš dzīvnieka uzmanību, un parasti uzvar instinkti. Trenēšanās laukumam garām brauc mašīnas, staigā cilvēki, netālu rej patversmes suņi — suns pierod pie dažādiem trokšņiem un iemācās klausīt saimnieku arī tādā vidē.

Pastaigu laukumā satiekas vairāki suņi. Uzreiz var redzēt, ka dzīvnieki, kam bijuši kontakti ar savas sugas pārstāvjiem, ir mierīgāki. Suns, kas dzīvo tikai savā mājā, ir nervozāks, ātrāk uztraucas, bailīgāks. Vai tieši otrādi — tam ir baiļu agresija.

Ja suns nav mācīts, grūti ir arī veterinārārstam. Saimnieks ieved suni un saka: “Dakterīt, es nezinu, kā tiksim galā, tas neļauj sev ķerties klāt.” Tā ir labākajā gadījumā. Sliktākajā saimnieks atstāj ārstu divatā ar suni. Kad ienāk apmācīts suns, saimnieks tikai dod komandas, un suns apsēžas, ļauj sevi izmeklēt, pat apskatīt zobus.”

Daļa suņu saimnieku uzskata — ja suns iet uz suņu skolu, tad tiek gatavots sacensībām. “Suni skolā nemāca, lai tas piedalītos sacensībās,” strikti nosaka Ruta. “Muļķīgs ir uzskats, ka pārvarēt šķēršļus suni māca tādēļ, lai tas sportotu. Šķēršļi iemāca saimniekam kontrolēt suni, dod iespēju dzīvniekam pilnībā izkustēties un pie reizes abu starpā nostiprinās kontakts un uzticība. Lai suns ar saimnieku sportotu, jāpanāk suņa augstākā paklausības pakāpe. Līdz tam nonāk labi ja pieci procenti no visiem, kas mācījušies daudzus gadus. Tik augstu līmeni sasniegt nav obligāti, pietiek, ka iemāca pamatkomandas un pacietību. Bet arī saimniekam pašam jāiemācās pacietība, ja vēlas labu rezultātu.”

Trešdienas vakarā suņu skolas nodarbībās suņu treniņu laukumā pirmo pamanu smalka auguma meiteni ar lielu suni. Par brīnumu, tas klausa meitenes pavēlēm — lec pāri šķēršļiem, lien tiem pa apakšu. Kad pieeju abiem klāt, Robijs ir mierīgs un draudzīgs. “Sēdi,” saka Patrīcija, kad sāku ar viņu runāt, un suns rātni nosēž visu sarunas laiku.

“Man pirmo reizi ir suns,” saka Patrīcija. Robiju vārda dienā uzdāvināja vecāki, un tētis uzreiz licis pieteikties suņu skolā. “Nākam te kādu pusgadu, un progress ir jūtams. Ja nebūtu nākusi, domāju, ka Robijs nebūtu tik paklausīgs, jo ir ar raksturu. Suns man ļoti patīk. Labi, ka ir laukums, kam apkārt sēta, kur to var droši mācīt,” saka uzņēmīgā meitene, kuru slavē arī suņu skoliņas vadītāja.

Turpat visu uzmanīgi vēro meitenes mamma Inese, kas abus atvedusi uz nodarbībām. “Sunim ir jābūt mācītam, un mums ieteica Rutu. Viņa ir ļoti laba skolotāja. Prieks par Patrīciju, ka nav padevusies,” gandarīta Inese. “Pirms suņa meitai bija jūras cūciņa, mazie dzīvnieciņi, un viņa pierādīja, ka var par tiem uzņemties atbildību. Jūras cūkai būri nekad netīrīju, to darīja Patrīcija, arī rūpējās, lai dzīvnieciņš būtu pabarots. Meita jau sen vēlējās suni. Kad jūras cūciņa nomira, ar vīru nolēmām uzdāvināt suni. Robijs ir mūsu visu mīlulis.

Uzskatu, ka nedrīkst bērnam pie pirmās iegribas dāvināt suni. Bērnam vispirms jāpierāda, ka var uzņemties atbildību. Ar vīru redzējām, ka Patrīcija to prot ilgstoši, nevis tikai periodiski, tikai tāpēc viņa saņēma ilgi gaidīto suni.

Laukums ir super. Liels paldies Lailai un Dzintaram [Rupeikiem], kas par to padomājuši, un Rutai [Samsonovai], ka piekritusi braukt uz Saldu un mācīt. Noteikti iesaku arī citiem, kam ir suņi, to izmantot. Mēs ģimenē tagad visi zinām, ko drīkstam un nedrīkstam atļauties ar Robiju.”

Septiņus mēnešus jauno Soro, paliela auguma suni, uz skoliņu ved Raivo. “Tikai pozitīvi vērtēju, ka Saldū ir šāds laukums,” viņš saka. “Šis mums ir otrais suns, ar pirmo uz skoliņu nāca sieva. Nāku tāpēc, lai suns klausītu un mums pašiem būtu vieglāk. Ir grūti, bet noderīgi.”

Kopā ar citiem nodarbībās piedalās Jānis. Viņam gan mēdz mainīties apmācāmie. Jānis strādā patversmē, ir pirmais, kas suņus tajā sagaida, katru dienu ar tiem ir kopā un dod drošības izjūtu. Viņam skoliņā bijuši jau četri audzēkņi. Trīs, tikko sāka apmācīt, paņemti. Tagad strādā ar Džimi, apmēram četrus mēnešus vecu kucēnu. Abi ar māsiņu tikuši atstāti lauku ceļa malā. Džimis sākumā līdis tikai uz vēdera, jo bezgala baidījies.

“Pirmajā reizē Džimis arī pa laukumu līda uz vēdera,” mācību sākumu atceras Jānis. “Otrajā jau skraidīja un par visu izrādīja interesi, sāka mācīties staigāt pie pavadas, nākt klāt, kad pasaucu. Trešajā reizē mācījās sēdēt un gulēt, ceturtajā jau saka parādīties pacietība. Interesantas nodarbības.

Ja cilvēki savus suņus būtu veduši uz suņu skolu, pie mums nonāktu daudz mazāk dzīvnieku. Saimnieki no suņiem dažkārt atsakās, jo tie esot nepaklausīgi, ļauni, kož savējiem. Bet tās ir tikai audzināšanas kļūdas. Mums atveda 9 mēnešu vecu skaistu suni, ap kaklu siksna ar dzeloņiem, dzelzs uzpurnī — kožot savējiem. Visticamāk, lai iedzītu paklausību, sunim arī bija sists, jo, kad gāju voljērā grābt lapas, suns, ieraudzījis grābekļa kātu, pēkšņi bija pie sienas un uz vēdera. Man pagāja trīs dienas, kamēr iedraudzējos, pēc tam līda klēpī, laizīja rokas. Gājām uz treniņiem, mācījāmies. Tagad sunim jauni saimnieki.”

MĀCĪBAS TRENIŅU LAUKUMĀ. No kreisās Raivo ar Soro, suņu skolotāja Ruta un Jānis ar Džimi.

ROBIJS NODARBĪBĀ. Suni māca Patrīcija.

FOTO — ULDIS PŪCE

Projektu Suņu pastaigu un treniņu laukuma izveide īsteno biedrība Saldus Dzīvnieku patversme.

Projekts tiek īstenots Vietējās rīcības grupas Saldus rajona attīstības biedrība teritorijā, Leader programmā un ar Eiropas Lauksaimniecības Fonda lauku attīstībai finansiālu atbalstu.

Vēstule no Lorda

Čau, čau, te Lords!

     Vēl nesen es mitinājos pie jums, Saldus dzīvnieku patversmē, biju iekārtojies vienā no voljēriem. Taču kādu dienu pie manis ciemos atbrauca kāds vīrietis un teica, ka man būšot jaunas mājas! Jau tad es biju ļoti priecīgs, jo zināju, ka man tiek dota jauna iespēja! Tagad es dzīvoju Vaiņodē, kopā ar pieciem mīlošiem cilvēkiem, mani šeit ļoti lutina! Man ir liela sēta, daudz lielāka par manu voljēru! Man ļoti patīk, ka caurām dienām es varu skriet, spēlēties ar savu bumbu un atrast sev ērtāko vietiņu, kur nosnausties. Vislabāk man patīk izrakt bedrīti un iegulties tajā, taču ja līst lietus es drīkstu gulēt zem nojumes vai nākt iekšā manu saimnieku miteklī. Arī naktis man vairs nevajag pavadīt būdā, tagad es guļu istabā uz ērtas sedziņas. Cik labi ir siltumā!
Esmu jau iemācījies dažas pavēles- protu sēdēt, ja man parāda gardumiņu, un vienmēr dodos pie saimnieka, kad tas mani sauc. Vēl man bija jāiemācās kāpt augšā pa trepēm. Sākumā es mazliet baidījos, bet nu jau es to protu lieliski!
Visvairāk man patīk doties pastaigās, man teica, ka es ļoti labi protu iet pie pavadiņas.
Es ļoti ceru, ka mani draugi no patversmes atradīs tik pat mīlošus saimniekus, kā es! 🙂

Lords

Lords

Desmit kļūdas, ko pieļauj suņu saimnieki

1. Spontāna iegāde. Dzīvnieks var iepatikties no pirmā acu uzmetiena, bet var izrādīties nepiemērots konkrētai ģimenei vai saimnieka dzīvesstilam. Nepieciešams pirms iegādes uzzināt par to pēc iespējas vairāk informācijas.

2. Izlaiž kucēna apmācību. Ja kucēnam neiemāca elementāru paklausību, vēlāk var būt problēmas ar tā uzvedību, ko būs grūti labot. 8-16 nedēļu vecumā kucēns labprāt un bez piepūles apgūst visu, ko tam māca.

3. Pretrunīgi likumi. Ja viens sunim atļauj gulēt gultā, bet otrs aizliedz – dzīvnieks būs apjukumā un nenovēršami slikti uzvedīsies. Ģimenē ir jāvienojas par vienkāršiem likumiem, kas mīlulim jāievēro.

4. Pārāk daudz kārumu. Ja kārumus izsniedz bez iemesla, tie zaudē savu balvas nozīmi par labu uzvedību un iespēju tos izmantot apmācībā. Turklāt ne vienmēr par labu uzvedību jādod gardums – lai mīlulis mācās censties!

5. Neved sabiedrībā. Mīluļiem, kam bērnībā tiek liegta saskarsme ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem, var attīstīties bailes un agresīva uzvedība. Kucēnus vislabāk „vest sabiedrībā” 3-12 nedēļu vecumā.

6. Skopojas ar izkustēšanos. Mīluļu uzkrāto enerģiju nepieciešams izlādēt fiziskās aktivitātēs, citādi mājās būs riešana, ārdīšanās, pat naidīgums. Suņiem minimālais pastaigu laiks ir divas reizes pa pusstundai.

7. Liek garlaikoties. Ja suns netiek nodrošināts ar kādu tam piemērotu nodarbi vai rotaļlietu, viņš būs sliktā omā vai kļūs apātisks. Sunim derētu doties barības medījumos – uzošņāt gardumus, kas noslēpti mājā dažādās vietās.

8. Atstāj vienu pārāk ilgi. Piemērotas sabiedrības trūkums caurām dienām var novest mīluli pie trakošanas šķiroties un vienatnē veiktiem kaitniecības darbiem mājās. Suni var atstāt vienu tikai uz dažām stundām.

9. Nedraudzīgs iekārtojums. Suns bez savas guļvietas ierīkosies saimnieka atpūtas krēslā. Dzīvnieki jānodrošina ar viņiem nepieciešamām lietām un vietām.

10. Neadekvāta sodīšana. Kliegšanu un fizisku sodu dzīvnieks nesaistīs ar savu nodarījumu – tikai sāks baidīties no cilvēka. Nedarbos pieķertam mīlulim vajadzīga tikai stingra komanda „Nē!”

 

Avots:  zveriem.lv

 

Ziemassvētku kauss 2014

Turpinot pērn iesākto tradīciju, arī šogad Skrundas suņu skoliņa sadarbībās ar Saldus dzīvnieku patversmi rīkoja suņu paklausības sacensībs Ziemassvētku kauss 2014. Dalības maksa tika ziedota Saldus dzīvnieku patversmes mīluļiem. Šogad startēja 22 dalībnieki no visas Latvijas.

Turpinot pērn iesākto tradīciju, arī šogad Skrundas suņu skoliņa sadarbībās ar Saldus dzīvnieku patversmi rīkoja suņu paklausības sacensībs Ziemassvētku kauss 2014. Dalības maksa tika ziedota Saldus dzīvnieku patversmes mīluļiem. Šogad sacensībās startēja 22 dalībnieki no visas Latvijas.       Vairāk bildes sadaļā Biedrība-Trenniņu laukums.